Rendas pagasts cēlies no 9 pagastiem /vācu Rōnnen, krievu- Renņeskaja  volostj/:

• Graudupes (Grauduppen),
• Jaunās muižas (Neuhof),
• Kroņrendas (Rōnnen),
• Lielrendas (Gross-Rōnnen, arī Bricken Rōnnen),
• Mazrendas(Klein Rōnnen),
• Priežu muižas (Dannerhof),
• Ozolu (arī Vecozolu)( Ohseln),
• Rendas mācītāja (Pastorat Rōnnen),
• Rendas mežmuižas (Forstei Rōnnen).

Pagasta tiesas.

Pagasta tiesas Kurzemē tika izveidotas pēc 1818.gada, kad ar tā saucamo zemnieku brīvlaišanu daļēji izbeidzās muižas policejiskā vara pār zemniekiem. Pagasta tiesas tika izveidotas kā policijas un pārvaldes orgāns. Tiesa tika vēlēta uz 3 gadiem un sastāvēja no pagasta vecākā, tiesas skrīvera un 3-7 tiesas vīriem. Pagasta tiesas darbība ilgst līdz 1866.gadam, kad pagasts tiek atdalīts no muižas un visa vara ir pagasta valdes ziņā. 1855. gadā Kroņrendas pagasta tiesa vēlas celt pagasta vajadzībām pirmo sabiedrisko celtni – pagasta tiesas namu nodegušo „Ogpurvu” dzīvojamās mājas vietā. 1836.gada pavasarī uzsākta ēkas celtniecība, bet Kroņmuižas nomnieks Heikings sāk kavēt darbus, jo viņš uzskata, ka tiesas pārvietošana uz „Ogpurviem” ir nevēlama. Viņš ierosina šo ēku izmantot kā muižas uzrauga dzīvokli. Kurzemes guberņas kamervalde liek būvdarbus turpināt, bet Heikings sūdzas, ka pagastam nav līdzekļu, jo jāceļ magazīnu un dzirnavas. Četrdesmito gadu vidū Kroņrendā sāk celt magazīnu. Pagasta tiesas ēka, labības magazīna, skola – visas ēkas finansē no pagasta līdzekļiem. Kroņrendā iedzīvotāju skaits ir sasniedzis 865, vēl mežniecībā 236 (kopā 1101 dvēseļu). Pēc Kurzemes zemnieku likumiem viena pagasta skola paredzēta uz 1000 dvēselēm. Skola Kroņrendā paliek tikai nodoms.

Līdz ar valdības rīkojumiem, pastiprinātu baznīcas interesi, bet galvenais, pagastam līdzekļu pieaugumu, 1851. gadā, piebūvējot iesāktajai „Ogpurvu” tiesas mājai klasi, tiek atvērta skola.

Interesants laika posms Rendā ir 1870.gadi. Rendas baznīcā par ērģelnieku strādā Indriķis Vīgners, pie viņa kādu laiku dzīvo Ernests Vīgners un sāk nopietni interesēties par ērģeļmūziku. Vēlāk viņš vada Rendas vīru kori un piedalās 1. Vispārējos dziesmu svētkos Rīgā 1873.gadā.

1905.-1907.gadam revolūcija Rendā norisinājās dramatiski. Redzamāko revolucionāru vidū bija Jorens Ābiņš un Jēkabs Gaušs. Brēdricha vadītā soda ekspedīcija Rendas centrā pēc nežēlīgas spīdzināšanas 1906. gada 15.martā nošauj J.Gauši.

RENDAS VĒSTURE NO 13.-18.GS.

Par Rendu ir ziņas jau no 13.gs., kad tā piederēja pie kuršu Vānes valsts kā atsevišķs Rendas novads. Rendenieki 1210.gadā piedalījušies karagājienā pret Rīgu, 1228.gadā Daugavgrīvas klostera iekarošanā un nopostīšanā. No 1229.-1230. g. Kursā bija neraža un Rīgas pilsēta maizi citādi nedeva, kā tikai pret solījumiem iestāties Māras valsts sabiedrībā. Tā Rendas novads bija spiests 1231.g. noslēgt līgumu ar pāvesta vicelegātu Balduinu par kristīgās ticības pieņemšanu un garīdznieku uzņemšanu. Tomēr kurši turējās pie saviem senču dieviem un pretojās kristīgās ticības ieviešanai. Kursā iebruka Zobenbrāļu ordenis un izpostīja arī Rendas novadu. 1232.g. septembrī zobenbrāļi saņēma vācu ķeizara Frīdriha oficiālu piekrišanu Kursas iegūšanai. Ar to sākās brīvo kuršu apspiešana, viņi kļuva par kalpiem vācu iebrucējiem. 1242.gadā Livonijas ordenis sāka celt savu atbalsta punktu – Kuldīgas mūra pili. Ordeņa mestrs piespieda Rendas kuršus piedalīties celtniecībā. Kad 1253.g. Kursu sadalīja vācu ordenim, Rendas novads, protams, arī tika piešķirts vācu ordenim. Tam padoti, Rendas vīri bija spiesti piedalīties ordeņa karagājienos, kas sevišķi daudz notika 13.gs.. Rendeniekiem nācies piedalīties vismaz 13 lielās kaujās, visvairāk uz Lietuvu.

Mierīgāks laiks bija Kurzemes hercogistes laiks no 1562.-1795.gadam. Arī tad no 233 gadiem 81 bija kara gads, ik pa 15 gadiem izcēlās mēris vai citas slimības epidēmija, kad daži apgabali izmira pavisam, un 110 no tiem bija bada un neražas gadi.

Renda rūpniecisko uzplaukumu piedzīvoja hercoga Jēkaba laikā. Pirmās rūpnieciskas nozīmes muižas radās 1639.gadā. Mežmuižā iekārtoja darvas cepli, salpetra vārītavu un kokapstrādes cehu. Kroņrendā – linaustuvi un vīnogu audzētavu. Stādus ieveda no Reinas lejteces. 10 gadus vēlāk Jelgavas pilī hercoga Jēkaba galmā šis stipri skābais vīns bija ļoti iecienīts. Vīnkopība Rendā plauka 50 gadus. Visvairāk rūpniecības uzņēmumu izveidojās, kad aizdambēja Lankupītes izteku no Segliņu ezera. Arī pašā Lankupītē ierīkoja vairākus dambjus, un tās krastos pie Zāģu mājām uzcēla ūdensdzirnavas un gateri, virpotavu un mucenieku darbnīcu. Koka izstrādājumus  pa Ventu veda līdz Ventspilij un tālāk kuģos sūtīja uz ārzemēm. 1645.gadā Rūšu valkā atrada lielus dzelzs nogulumus. Pēc hercoga Jēkaba apskates no1646.-1647.g. augšpus Zāģiem nodibināja Dzelzāmurus –  cepli ar čugunlietuvi un naglu kaltuvi. Vēlākajos gados Lankupītes krastos ierīkoja papīrdzirnavas. Vairākās vietās tās krastos bija ogļu dedzinātavas un darvas cepļi.

17.gs. Rendā izveidojās vēl šādi rūpniecības uzņēmumi: Glāzumos stikla ceplis; Mežmuižā papīrdzirnavas, kur izgatavoja dzēšamo, zīda, saiņošanas un rakstāmpapīru; Muceniekos mucu darbnīcu, tās ražojumus veda uz Kandavas pulvera dzirnavām.

Rūpniecību Rendā postīja zviedru iebrukumi, it sevišķi 1700.g. Lielā Ziemeļu kara laikā. Tad iznīka vīnkopība. Visu rūpniecību Lankupītes krastos izpostīja plūdi 1825.gadā. Vairums rendenieku bija zemnieki. Jau 1353.g. Rendā bijušas 36 saimniecības. Laika apstākļi gan bieži bija nelabvēlīgi lauksaimniecībai, piemēram, 1662.g. ziemā nebija ne sala, ne sniega, bet tas uznāca jūnijā -uzkrita dziļš sniegs, aizsala ezeri un upes. Tāds laiks turējās 3 dienas. Stiprs sals bija arī 1670.gadā – izsala visi augļu koki, nosala lopi, meža zvēri, putni un pat cilvēki. Akās izsala ūdens. Ziemas sals turējās līdz jūlijam, pēc tam sākās nepārtrauktas lietavas. Zemnieki uzelpot varēja tikai 1698.-1699.g., kuri bijuši ārkārtīgi auglīgi gadi. Pēc lielajiem kariem vienmēr sekoja slimības, visbiežāk mēris. Tā 1709.g., zviedriem aizejot, Rendas novadā plosījās tīfs, bet 1710.g. izcēlās mēris, kura rezultātā nomira 60% no visiem iedzīvotājiem.